Savējā. Vienkārša, īsta, tāda, kādai jābūt mēbelei.
Daļa no tavas dzīves, taviem rītiem un vakariem,
tavām sarunām un tavam klusumam. Kur pasēdēt, lasot grāmatu,
dzerot ābolu vīnu vai rīta smaržīgo kafiju. Uz kā uzlikt puķu podu
vai pakāpties pēc vecāku paslēptiem saldumiem.
Iznes to ārā un piesēdi zem ceriņkrūma. Uzrausies, lai aplaistītu puķes
vai nomazgātu loga rūtis. Apsēdini draugu. Mīļāko. Sevi. Tava Taburete.
Tai nav nekā lieka, tā apbur ar savu 50. – 70. gadu lakonismu
un absolūtu spēju pielāgoties – telpai, cilvēkiem, notikumiem.
Izjaucama un saliekama, pabīdāma un uzliekama.
Vienkārši, nepretenciozi māk būt blakus un balstīt,
kad vien nepieciešams.
Pieejama dažādās pulsējošās, dzīvās krāsās.
Zini, tavējā.
